Tātad, viesnīcā mēs bijām jau ap septiņiem rītā. Pirmais, ko izdarījām — piegājām pie letes reģistrēties. Mums iedeva veidlapu un nez kāpēc sarkanu lodīšu pildspalvu, turklāt vēl “tekošu”.
Kas uzreiz atstāja iespaidu un praktiski gāza no kājām, bija portjē. Nezinu, varbūt pareizāk ir teikt “dežurējošais administrators” vai “pieņemšanas nodaļas darbinieks”. Kaut kādu iemeslu dēļ vārds “portjē” cilvēkiem vai nu nav zināms, vai arī tam ir negatīva konotācija. Tā kā es nezinu, kas ir konotācija, labāk teikšu “nokrāsa”, lai neiekļūtu prosakā. Starp citu, kas ir prosaks, es, lai cik tas nebūtu dīvaini, zinu. Tas nebūt nav kalks no angļu PROZAC, lai gan pēc jēgas atbilst. Jo prozac taču ir antidepresants, bet iekļūt Prozac, tādējādi, nozīmē “iekļūt jautrajā mājā”. Kaut kādā ziņā šāda vārddarināšana man atgādina rakstnieka Sorokina darbošanos ar viņa grāmatu “Zilais speķis” – tur arī bija daudz visādu laobaju. Bet lūk, kas patiesībā ir prosaks:
Prosaks — stelles virvju un tauvu vīšanai. Tās bija sarežģīts virvju tīkls, kas stiepās no vērpjamā rata līdz ragavām, kur tās tika savītas. Iekārta tik spēcīgi savija virvi, ka apģērba, matu, bārdas iekļūšana tajā varēja maksāt cilvēkam dzīvību.
Jebkurā gadījumā tas pats administrators bija slavens ar to, ka ļoti izveicīgi un pierasti žonglēja ar vārdiem veselās sešās valodās. Varbūt tūrisma pasaules labās viesnīcās tā ir parasta parādība, bet Amerikā man ko tādu redzēt negadījās. Kā zināms, amerikāņi ģeogrāfiju iedomājas apmēram šādi:
Tie, kuri nav bezcerīgi, šādi:
Toties tie, kuri ir pavisam bezcerīgi, nevar iedomāties, ka citās valstīs runā nevis angliski. Lai cik bēdīgi tas nebūtu, tas nav joks: tā gadās.
Tātad, darbinieks aiz letes runāja ar mums krieviski. Saprotama lieta, meklējot vārdus, bet toties saprata skaitļa vārdus, lai gan lūdza atkārtot pa vienam ciparam. Tādā pašā veidā viņš komunicēja vāciski – ar vāciešiem, franciski – ar frančiem, angliski – ar visiem gribētājiem un tādiem snobiem kā es, kuriem vienmēr ir vienkāršāk runāt angliski, nekā lauzīt galvu, vai tavs sarunu biedrs saprot krieviski. Pats par sevi saprotams, ka portjē runāja arī grieķiski. Tās ir 5 valodas. Par sesto neesmu pārliecināts, bet es dzirdēju vēl kaut kādu valodu, kas it kā nebija grieķu, bet pārējās iepriekš nosauktās es kaut kā atšķiršu.
Tātad, portjē mums paziņoja, ka numuriņš atbrīvosies tikai ap 12, vai pat vieniem. Toties viņš mūs apgredzenoja. Tiem, kas, tāpat kā es, nav lietas kursā – viesnīcās iemītnieki pēc programmas “viss iekļauts” atgādina lopiņus. Bet nevis tāpēc, ka katru dienu piedzeras kā cūkas, bet gan tāpēc, ka pastāvīgi nēsā zīmogu krāsainas aproces formā. Tas ir vajadzīgs tam, lai personāls būtu lietas kursā, ka šis svarīgais baltais kungs var ēst un dzert, cik lien. Pankoanarhisti kaut ko tādu neapstiprinātu – viņi pat svītrkodus uz kompaktdiskiem necieš, uzskatot par globālistu velna zīmogu, bet te vispār kā vergu, ar lentīti iezīmē. No otras puses, uzreiz redzams, ka tu esi nopietns cilvēks, pirmās šķiras pilsonis, un tevi ir jāapkalpo bez rindas. Kaut kāda dubultdomāšana, tieši pēc Orvela.
Mums izsniedza sarkanas lentītes-aproces ar caurumiņiem garenvirzienā. Redzējām mēs arī cilvēkus ar zilām, kas mūs ieinteresēja – vai tiešām krievus iezīmē atsevišķi, lai ātri atšķirtu aizdomīgas personības no kulturāliem eiropiešiem? Diemžēl šis noslēpums palika neatminēts.
Toties vēlāk mēs uzzinājām vēl divus aizraujošus faktus par aprocēm: pirmkārt, mūsējās ar laiku nodzisa. Man, kā īpaši nervozam un peldēt mīlošam, pāris dienu laikā aproce kļuva rozā, bet vēl pēc pāris dienām – praktiski balta. Andrejam paveicās mazāk – viņa aproce nokrāsoja viņa sniegbalto kūrorta kreklu ar asins lāsēm. Un otrkārt, citās viesnīcās aproces ir smukākas – caurspīdīgas un ar nosaukumu.
Ko vēl piebilst? Viesnīcas vestibilā atradās:
- daudz atzveltnes krēslu un dīvānu
- galdi ar sauso augu pušķiem un stikla instalācijas ar viskautko iekšā
- liels caurspīdīgs plastmasas stabiņš izlietotajām baterijām, piepildīts ar tām par trim ceturtdaļām
- durvis uz bāru pie vestibila, kas vērās vaļā tikai 11 dienā
- koridori uz diviem viesnīcas spārniem
- centrālā ieeja un izeja uz iekšpagalmu
Izejas un izejas durvis bija plaši atvērtas – tika kondicionēts vestibils vai nē, saprast nevarēja, bet tajā mūždien bija karsti, lai gan it kā ne tik karsti, kā ārā.
Blakus vestibilam koridorā bija arī divi telefoni un interneta zāle, bet par to vēlāk. Atliek tikai piebilst, ka koferus mums ieteica nomest tieši vestibilā pie letes; iespēju, ka tie pazudīs, portjē pat kaut kā neizskatīja. Atstājiet atmiņā otro ierobu: jūs taču atceraties par pirmo: čali, kuru aizturēja policijā un uzreiz atlaida?
Tie ir saistīti, lai gan daļēji. Ja jums galvā ir tikpat daudz mēslu kā man, un jums prātā nez kāpēc ienāk frāze: “Visi krētieši – meļi”, pasteigšos jūs nomierināt: portjē nebūt nečakarēja mums prātu, grasoties nogrūst mūsu bagāžu zagto mantu uzpircējiem. Šis citāts ir no pazīstama paradoksa, bet es šeit minēšu fragmentu no tā garā apraksta.
Sākotnējais (senais) formulējums ir stāsts par to, kā kāds Epimenīds, Krētas salas iedzimtais, strīda karstumā iesaucās: "Visi krētieši - meļi!". Uz ko izdzirdēja iebildumu: "Bet tu pats taču esi krētietis! Tad meloji tu vai nē?".
Ja pieņem, ka Epimenīds teica patiesību, tad iznāk, ka viņš, kā visi krētieši,- ir melis. Un tātad, viņš ir melojis. Bet ja viņš ir melojis, tad sanāk, ka viņš, kā visi krētieši,- nav melis. Un tātad, viņš ir teicis patiesību.
Bet lūk, kādās krētiešu nacionālā rakstura iezīmēs manis pieminētie gadījumi izpaužas patiesībā, mēs uzzināsim nākamajās sērijās.